Cīņa manī nav beigusies – tā ir pārtapusi mierā, kas kustas līdz ar elpu

Mana dzīve kā gara cīņa bez fināla gonga.
Reizēm grūti, reizēm gaiši, bet katrs raunds mani mazliet pietuvina man pašam īstajam. Lai gan, ja padomā, vieglas dzīves droši vien nemaz nav. Katram ir savs rings. Vienam darbs, citam ģimene, bet kādam iekšējā pasaule, kurā troksnis liekāks nekā pilnā arēnā.

Kad biju jaunāks, es domāju, galvenais ir uzvarēt. Sist stiprāk, noturēties ilgāk, pierādīt, ka varu. Bet vēlāk sapratu reizēm svarīgāk ir nepazaudēt sevi. Nekļūt cietam. Nedzīvot citu uzslavas dēļ. No sāpēm es vairs nebaidos. Tās ir patiesas. Ja sāp, tātad esi dzīvs. Un, ja esi dzīvs, tev vēl ir iespēja saprast, kas tu esi. Slava skaista lieta, bet pārejoša. Pūlis kliedz, bet pēc tam apklust. Un tu paliec viens ar sevi. Tieši tad sākas īstā cīņa par iekšējo mieru.

Kad sports beidzas, viss kļūst klusāks. Sākumā šķiet, it kā būtu zaudējis kaut ko svarīgu ritmu, mērķi, jēgu. Bet tad saproti: vienkārši sācies cits raunds. Bez publikas, bez taimeriem, bez tiesnešiem. Dzīve pēc ringa tā ir kā elpa pēc cīņas. Tu sēdi, noslauki sviedrus un pirmo reizi pēc ilga laika dzirdi, kā pukst sirds. Ne uzvaras dēļ, bet tāpēc, ka vienkārši dzīvo.

Agrāk es steidzos. Vienmēr uz priekšu. Tagad biežāk apstājos, klausos, skatos. Reizēm vienkārši vēroju, kā vējš dzenā lapas, un domāju lūk, tas ir īstais.
Man bieži jautā: “Vai tu ilgojies pēc cīņām?” Nē. Pēc cilvēkiem jā. Pēc tiem brīžiem, kad viss ir godīgi, kad sāp, bet tu zini, kāpēc. Bet pēc slavas nē. Tā ātri aiziet, un labi, ka aiziet. Tad paliek tas, kas patiesi ir īsts.
Es sapratu vienu vienkāršu lietu cilvēkam nav vienmēr jābūt stipram. Reizēm vajag atļaut sev vienkārši būt dzīvam. Nogurt, kļūdīties, paklusēt. Arī tajā ir spēks. Kluss, bet īsts.
Tagad man ir laiks ģimenei, sev, tām rīta stundām, kad uzleju kafiju un neviens neko neprasa. Kad vari vienkārši būt cilvēks, nevis cīnītājs.

Ar laiku saproti viss paiet. Gan sāpes, gan prieks, gan slava, gan pat tie cilvēki, bez kuriem likās, ka nevarēsi dzīvot. Paiet ne tāpēc, ka aizmirstas, bet tāpēc, ka dzīve iet tālāk. Tā negaida, kamēr tu pagriezies atpakaļ.
Agrāk es baidījos novecot. Domāju, ka ar gadiem zaudēšu spēku, ātrumu, reakciju. Tagad saprotu zaudēju lieko. Paliek tas, kas patiesi tavs: skatiens, stāja, iekšējais miers. Un, ja tur ir miers, tātad viss ir kārtībā.
Man reizēm jautā: “Ko tu nožēlo?” Laikam to, ka maz klausījos. Pasauli, cilvēkus, sevi. Kad esi jauns, šķiet, ka viss jāsaka, jāpierāda, jāpaskaidro. Bet ar gadiem saproti labāk dažreiz paklusēt. Miers runā skaļāk par vārdiem.

Es nezinu, kas būs tālāk. Varbūt kāds mani atcerēsies, varbūt ne. Bet, ja atcerēsies, lai saka nevis “viņš bija stiprs”, bet “viņš bija patiess”. Tas laikam ir pats svarīgākais, ko var atstāt pēc sevis.
Reizēm es skatos vecos cīņu ierakstus. Redzu sevi jaunāku, niknāku, spītīgāku. Un pasmaidu. Viņš toreiz vēl nezināja, ka īstā uzvara ir tad, kad iekšā kļūst kluss. Kad vairs nav vajadzības neko pierādīt. Kad vari vienkārši būt.

Tagad dzīvoju mierīgi. Neplēšos uz priekšu, nemeklēju aplausus. Vienkārši daru to, ko uzskatu par pareizu palīdzēt cilvēkiem, cik spēju. Varbūt tieši tajā arī slēpjas īstā spēka jēga ne sitienā, bet rīcībā; ne tajā, lai uzvarētu, bet lai būtu vajadzīgs.

Es redzu, kā dzīvo cilvēki, klausos viņos, cenšos būt blakus, kad ir grūti. Un saprotu viss, kas bijis iepriekš treniņi, sāpes, uzvaras viss tas bija vajadzīgs, lai sagatavotu mani šim: nevis stāvēt ringā, bet blakus cilvēkiem.